4.maijs. Emigrācija - ierēdniecības atbalsts.

Pārdomas par emigrantu pienesumu Latvijas tautsaimniecībā. Tā ir svētība vai lāsts?

Pēc aplēsēm emigranti nosūta Latvijā palikušajiem ģimenes locekļiem ap 1 miljardu eiro gadā.
Šo naudu saņem ne jau tā pārtikušākā sabiedrības daļa un līdz ar to lielākā daļa aiziet maksājumu segšanai- pārtikai, komunālajiem maksājumiem utml.
Tātad, lielākā daļa no šīs summas tiek aplikta ar 21% pievienotās vērtības nodokli, kas sastāda 210 miljonus gadā.
Ņemot vērā, ka valsts un pašvaldību sektorā uz šo brīdi ir nodarbināti 220 tūkstoši cilvēku... sanāk, ka katrs darbinieks gadā saņem no emigrējušajiem aptuveni 1000 eiro, jeb 80 eiro katru mēnesi, turklāt ir atslogots no nepieciešamības apkalpot šos emigrējušos iedzīvotājus.
Bonuss? Par ko?

1990.gada maijs

Latvijas sabiedriskajās norisēs skaidri saskatāmas vairākas organizācijas: LPSR Augstākā Padome (AP), Latvijas Tautas Fronte (LTF), Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība (LNNK) un Pilsoņu Kongress (PK). Vides Aizsardzības klubs (VAK), kas savulaik bija kā inkubators nacionālās pašapziņas veidošanā, pamazām zaudē pozīcijas, jo tā darbība nav ar politisku ievirzi.
Izmantojot Gorbačova perestroikas iespējas AP vēlēšanās deputātu statusā nokļūst ne mazums neatkarīgas valsts atjaunošanas idejas aizstāvju, kurus izvirzīja LTF.

LPSR AP priekšēdētājs ir A.Gorbunovs. Viņš ieņem šo amatu no 1988.gada un turpinās ieņemt līdz 1993. AP priekšēdētāja vietnieks ir Andrejs Krastiņš- konsekvents Latvijas neatkarības dejas virzītājs, LNNK biedrs, izvirzīts amatam no LTF frakcijas (131 deputāts no 201).
AP notiek iekšēja cīņa par varu. Nereti neatkarības aizstāvju veikumu pārsvītro padomju funkcionāri, kā, piemēram, šajos dokumentos (paldies A.Pauls-Pāvuls): 

LTF priekšsēdētāja D.Īvāna vietnieks ir I.Godmanis, viņš arī vada LTF frakciju AP.

1986.-1987. gadā I.Godmanis pavadīja vairākus mēnešus Austrijā. Pēc Vikipēdijas datiem* :"tur ieguva pieredzi un uzkrāja zināšanas par to, kā darbojas kapitālisms un demokrātija, ko vēlāk izmantoja savā darbā valdībā." Jāpiebilst, ka šajā laikā izbraukšanai no PSRS bija nepieciešamas vīzas, turklāt atļauju pamest valsti vairāk, kā uz 45 dienām principā bija nereāla. Tam bija nepieciešama saskaņošana VDK un Maskavā.

LTF nodaļas pēc savas orientācijas nav viendabīgas- dažās ir ievērojams PSRS vienotības aizstāvju īpatsvars, citas gandrīz pilnībā sastāv no LNNK biedriem un mērķtiecīgi darbojas Latvijas neatkarības atjaunošanā.

1989.gada 17.decembrī Rīgā, Proletāriešu rajona izpildkomitejas sanāksmju zālē (tagad- Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcija) sanāk Latvijas Republikas Pilsoņu kustības 1. konference, kas pieņēma nolikumu par Latvijas Republikas Pilsoņu komiteju veidošanu.
Šīs idejas iniciatīva pieder LNNK, Helsinki-86, VAK aktīvistiem, bet rod atbalstu arī LTF dalībnieku vidū, lai gan liela daļa LTF dalībnieku (jo īpaši- komunisti-funkcionāri) dažādos veidos mēģina diskreditēt pasākuma ideju.

1990.gada 8.-23. aprīlī notiek Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās piedalās 678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti** ievēlot 232 delegātus. 30.aprīlī - 1.maijā Lielajā Ģildē sanāk PK pirmā sesija. Pilsoņu kongresa aktīva darbība apsīkst pēc 1993.gadā sanākušās 14. sesijas. Šobrīd Pilsoņu Kongresa darbu turpina Latvijas Komiteja.

LPSR un brūkošās PSRS funkcionāri, tajā skaitā VDK ir izmisumā, jo veidojas patiesi demokrātiska tautas pārstāvniecība, kurai viens no mērķiem ir atjaunot Satversmes Sapulces darbu. Tas nozīmē, ka padomju funkcionāru un represīvo valsts organizāciju darbība tiks izvērtēta un Padomju Latvijas birokrātijas eksistence ir apdraudēta. Ņemot vērā padomju birokrātijas apdraudēto stāvokli, kā arī aktīvu VDK veidoto politisko struktūru un pārstāvju legalizāciju, arī starp PK delegātiem ir tādi, kuru nākotne var būt apdraudēta. Tāpat PK vēra vaļā durvis arī jaunpienācējiem no ārlatviešu vidus.

Ārlatviešu sabiedrība nav viendabīga- kara un okupācijas emigrantu paaudze ir atrauta no Latvijas realitātes, tās domu ietekmēšanai VDK ir izveidojusi "Kultūras komiteju sakariem ar tautiešiem ārzemēs", bet politisko emigrantu vidū ir VDK aģenti. Helsinki-86 Latvijas grupa ar klaida tautiešu palīdzību izplata informāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai informētu pasaules sabiedrību, bet tas nerada pietiekamu atbalstu.
Lai gan ārlatviešu īpatsvars PK sastāvā nav būtisks, tomēr viņu ietekme ir ievērojama. Šeit, Latvijā pastāv zināma eiforija, ilūzijas par klaida latviešu kompetenci valsts neatkarības atjaunošanā, lai gan faktiski tādā situācijā visi (gan ārlatvieši, gan "iezemieši") ir nonākuši pirmo reizi. Tomēr jāatzīst, ka PK darbā klaida latvieši, jo īpaši PBLA, sniedza ievērojamu ieguldījumu nodrošinot Kongresu ar biroja tehniku- kopētājiem un datoriem.

Sabiedrībā ir aktuāls politiski represēto jautājums. Tie ir cilvēki, kuri tika pakļauti PSRS represijām (galvenokārt) 1940. un 1949. gadā. Turpmāko piecu gadu laikā padomju režīms viņus izmantos kā ķīlniekus, lai risinātu sev aktuālo jautājumu "kā noturēties pie varas".
Vēlāk politiski represēto lojalitāti 4.maija republika nopirks ar dažādu piemaksu un atvieglojumu izveidošanu, tādējādi izslēdzot šo sabiedrības slāni no aktīvas politiskās darbības un Latvijas valsts attīstības aktivitātēm.

Nacionāli orientētie spēki Pilsoņu komitejās ar Pilsoņu Kongresa sasaukšanu paģēr uz restitūcijām (īpašuma tiesību atjaunošanu) un pilsoniskās sabiedrības atjaunošanu. Padomju birokrāti ar Augstākās Padomes palīdzību ir ieinteresēti uzturēt t.s. "Breša zemnieku", kooperācijas u.c. padomju sistēmas radītos mītus, kas ir pretrunā ar nacionālo spēku interesēm.

1990. gada aprīļa beigu - maija sākuma situācija ir politiski saspīlēta- likumīga okupētās Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecība pret okupācijas varas pārstāvniecību. Nākamais līdzīga mēroga politiskais saspīlējums notiks 2012.gadā- tautas nobalsošanā par krievu valodu kā otru valsts valodu. 

Un 1990.gada 4.maijā okupācijas varas vietējās pārvaldes augstākajā orgānā LPSR Augstākajā Padomē tiek virzīts balsojums, lai pieņemtu "Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Delarācija tiek pieņemta ar 138 balsīm vienam deputātam atturoties. Balsu "pret"- nav, jo pretinieki pirms balsošanas pamet zāli.

Kompromiss atrasts, vilki dzīvi, kazas paēdušas. Nākamajos trīs gados bijušais LKP CK sekretārs ideoloģijas jautājumos A.Gorbunovs turpinās ieņemt AP priekšsēdētāja amatu, un I.Godmanis ar "kapitālisma un demokrātijas" zināšanām kā Ministru padomes prieksēdētājs kopš 1990.gada 7.maija uzsāks "veiksmes stāstu", kura rezultātus redzam šodien.

_________________________________

* - aktuālajā lapā par I.Godmani šī informācija ir dzēsta, bet tā ir atrodama iepriekšējā versijā ŠEIT.
** - pilsonības kritērijs saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu bija "LR pilsoņi un viņu pēcteči", bet par pilsoņa kandidātu bija iespēja kļūt jebkuram iedzīvotājam.

Greizo tarifu karaļvalsts jeb Patriotisma nodoklis

Gaidām kārtējo elektrības rēķinu no Latvenergo ar smalku detalizāciju.
Pēdējā laikā ir modē piesaukt ekspertus. Kas var būt uzticamāks par ekspertiem ar vairāku gadu desmitu pieredzi nozares vadošajās organizācijās? Tādēļ tika runāts ar pensionāriem, kas darba gados strādāja kā ekonomisti un ir kompetenti sadārdzināšanas aprēķinos.

Ekspertu secinājums ir viens - sadārdzināšanās par 50%. Proti, vidusmēra patērētajam (līdz 1200 kWh/gadā) agrāk tika maksāts 0.11 €/kWh, tagad sanāk 0.16. Turklāt, tika izveidots mehānisms maznodrošināto atbalstam no citu maznodrošināto kabatām*.

Protams, par sadārdzināšanās lietderību varētu diskutēt ja ne.... OIK. Obligātā Iepirkuma Komponente.  Patriotisma nodoklis 0.02679 €/kWh apmērā. Maģiska trīsvārdu kombinācija, kas piesūcas ikvienam maciņam, tiklīdz tiek nospiests elektrības slēdzis.

Neiedziļinoties detaļās- Šķēles premjerēšanas laikā tika sakārtota likumdošana dubulttarifu stabilai eksistencei, tādējādi garantējot divkāršu iepirkuma cenu privāto jauno spēkstaciju īpašniekiem. Sākās mazo HES bums, tapa vēja parks Vaiņodē utt. Vēlāk mazie HESi koncentrējās uzņēmumos, kas saistīti ar A.Kalvīti un R.Zīli, notika pat sava veida "karš" par teritoriju sadali, spiediens uz pašvaldībām un privātīpašniekiem, ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos utt. Šobrīd tas viss ir norimis, ģeneratoru dzirnas maļ, OIK ripo no mūsu kabatām.

______________
* Par maznodrošināto sistēmas "shēmošanu" - citu reizi.

Spodrības spodrināšana

Valdība ir izlēmusi par valsts nepiedalīšanos pasaules izstādē World Expo 2015.

Gatavošanās ir notikusi vairāku gadu garumā, 2013.gadā tika izveidota komandītsabiedrība Expo 2015 dalības organizācijai, bet...
Pēkšņi uzzinājām, ka Instagram konta atvēršana, konfigurēšana un papildināšana pusgada laikā izmaksā 35 tūkstošue eiro. Un tad vēl Feisbuki un Tviteri...
Un "oriģināldarba" veidotāji Sigvards Kļava, tāpat kā Ilga Reizniece, no valdībai piestādītajiem rēķiniem par 60 000 nav redzējuši ne centa...
Ka pati komandītsabiedrība ieguva tiesības organizēt dalību nevis konkursā, bet "pārrunu procesā".
Un vēl visādi nesmukumi, kad RBSSkals paviljonu grasījās būvēt par 6 miljoniem, bet šveicieši (kas būvē Austrijas un Vācijas paviljonus) var uzbūvēt par diviem.

No vienas puses - žēl, ka tā. Arī Itālijas vēstnieks izsaka nožēlu par valdības lēmumu. No otras- kārtējais signāls "Vienotībai" - atgādinājums, ka no zagta paēdis nebūsi.
Cik reizes vēl būs jāatgādina? Varbūt tomēr kādu tiesas darbu? Nu, lai būtu precedents.

Un vēl... "Ietaupītos" 3 miljonus eiro L.Straujuma novirzīšot "Latvijas tēla spodrināšanai".
Biksēm ir jābūt tīrām ne tikai no ārpuses- smaciņa jau tāpat jutīsies, ja nu kas...


Dienas publikācijas:
30.09.2013 Nosaukti uzvarētāji Latvijas paviljona Expo Milano 2015 metu konkursā

23.12.2014 Latvija piedalīsies World Expo bez paviljona

23.01.2015 35 tūkstoši par pustukšu Instagram kontu jeb kā Expo šķērdēta valsts nauda
23.01.2015 Expo veidotāji: EM pārspīlēti vienkāršojusi projekta tāmes pozīcijas
un finālā emociju pārpildīts tantītes spriedelējums:
27.01.2015 Valdības gala lēmums: Latvija nepiedalīsies Expo Milano 2015
28.01.2015 Itālijas vēstnieks sarūgtināts par Latvijas lēmumu nepiedalīties Expo

Destruktīvais konstruktīvisms

Cilvēka (nācijas) uzdevums piedzimstot ir atbrīvoties no fiziskās pasaules uzliktajiem ierobežojumiem- nevis caur pašiznīcināšanos, bet caur jaunas fiziskās vērtības veidošanu, atmetot izstrādāto materiālu un turpinot radošu savas personības attīstību.

Ja valsti var salīdzināt ar cilvēka organisma darbību - šobrīd valstī ir 20+ gadus ieildzis aizcietējums un pie varas esošie cenšas saglabāt savas pozīcijas. Aizcietējums ir izpratnē par valsts funkcionēšanu. Stagnācija. Atkritumi, kuri ir izveidojušies darbības rezultātā jau piesārņo asinsriti un traucē smadzeņu darbībai tādā mērā, ka stāvokļa saglabāšana tiek uzskatīta svarīgāka par izdzīvošanu valstiskā vai nacionālā līmenī.

Par Latviju šodien un 1944.gada 17.martā

Šodien ir 17. marts. Leģionāru piemiņas gājienos esam piemirsuši šo neatkarīgas Latvijas kontekstā zīmīgo dienu - 1944.gada 17.martā tika parakstīts Latvijas Centrālās padomes Memorands.
 

Kas tad ir šī organizācija un kāda nozīme ir dokumentam?

1941. gada beigās dažu demokrātisko politisko partiju pārstāvji uzsāka darbību organizācijas izveidē. 1942. gada sākumā dažas pretestības grupas sadarbojās ar profesoru K. Čaksti un kapteini K. Upelnieku. Tās darbojās gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās un lauku centros. Grupas savā darbībā meklēja sakarus ar Latvijas Saeimā līdz 1934. gada 15. maijam pārstāvētajām politiskajām partijām. Šo darbu galvenokārt veica K.Čakste, kurš uzņēma sakarus ar bijušo lielāko politisko partiju pārstāvjiem. Īpaši aktīvi bija Demokrātiskā centra pārstāvji ar advokātu Jāni Breikšu priekšgalā. 1942. gada februārī savu darbību pagrīdē atjaunoja arī Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. 1942. gadā noformējās divas Latvijas pilsoņu grupas — demokrātu un sociāldemokrātu, kas norobežojās no sadarbības ar Ostlandes varas iestādēm.

Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs bija nepieciešamība pastāvīgi atspēkot viedokli, ka latvieši brīvprātīgi iesaistījušies kolaborācijā ar vācu okupācijas iestādēm un atbalsta Vācijas politiskos mērķus. Šo uzdevumu atvieglotu iespēja parādīt pretestības kustības esamību Latvijā.

 1943. gada 29. martā Latvijas sūtnis Stokholmā V. Salnais ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā.

Pārliecībā, ka nacistu Vācija II Pasaules karu zaudēs un pēc kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, pretestības kustības dalībnieki plānoja uzņemt sakarus ar ārvalstīm un jo sevišķi ar aktīvajiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem. Pirmais mēģinājums uzņemt tiešos sakarus no Latvijas puses  1943. gada februāra vidū beidzās ar dažu personu arestu, bet pierādījumu trūkuma dēļ viņas tika atbrīvotas. 

1943. gada 22. jūlijā no Ventspils ar zvejnieku laivu Gotlandē izdevās ierasties L. Siliņam. Viņš uz Stokholmu nogādāja plašu informācijas materiālu par padomju okupācijas laiku, par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī okupācijas varas izdoto likumu un rīkojumu kopojumu. No šiem materiāliem sastādīja ziņojumu, ko vēlāk nosūtīja visiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs.

Par oficiālo LCP dibināšanas dienu uzskata 1943. gada 13. augustu, kad profesors Konstantīns Čakste saaicināja līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus. Sanāksmē vienojās par organizācijas nosaukumu un politisko mērķi — apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot katra veida diktatūru. 

Savu piekrišanu piedalīties LCP darbā deva sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, Latgales kristīgo zemnieku, kā arī Zemnieku savienības pārstāvji. Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja K. Čaksti, par viņa vietnieku — B. Kalniņu, par ģenerālsekretāru — L. Sēju. Ievēlētie veidoja LCP prezidiju. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļi — bijušais Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš, viņa pirmais biedrs K. Pauļuks un otrais biedrs J. Rancāns. Tas piešķīra LCP valstisku autoritāti un veidoja saikni ar agrāko legālo Latvijas valsts varu.

Sanāksmē nolēma dibināt septiņas komisijas — Ārlietu, Militāro, Informācijas, Juridisko, Ekonomisko, Līdzekļu vākšanas un Sakaru uzturēšanas. Šo komisiju sastāvā nolēma kooptēt vairākas sabiedrībā plaši pazīstamas personas, piemēram, F. Cielēnu, M. Čaksti, V. Tepferu, J.Breikšu, K.Upelnieku, V.Bastjāni, M. Peniķi, V. Janumu, A. Aizsilnieku, u.c. Provincē visaktīvāko darbību izrādīja militārās komisijas Jelgavas un Ventspils grupas (pēdējā vēlāk iesaistījās bēgļu evakuācijas akcijā uz Zviedriju).

1944. gada martā K. Čakste un F. Cielēns izstrādāja LCP Memorandu, kuru parakstīja, neskatoties uz iespējamām vācu okupācijas iestāžu represijām, 189 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki. Memorands bija aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju, lai aktīvi cīnītos pret draudošo atkārtotu padomju okupāciju. Memoranda sastādītāji uzsvēra, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir pretlikumīga. Tajā pašā laikā tika noraidīta arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcība Latvijā. Par vienīgo iespējamo Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošu risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu, kura pārņemtu bruņotu cīņu pret Sarkano armiju. Zīmīga ir Memoranda parakstīšanas kārtība – sākot ar Paulu Kalniņu, pēdējās Latvijas Saeimas priekšsēdētāju, kurš tajā brīdi, atbilstoši spēkā esošajai Latvijas Satversmei, bija augstākais likumīgās valsts varas pārstāvis.

1944. gada aprīlī Gestapo (Geheime Staatspolizei) Igaunijā izdevās pārtvert kādu lietuviešu pretestības kustības kurjeru. Ar to sākās LCP dalībnieku vajāšana. Taču pilnu informāciju par LCP Gestapo neizdevās iegūt. Apcietināja tikai dažus LCP locekļus. 27. aprīlī Rīgā arestēja LCP kurjeru studentu Ž. Epneru, bet 29. aprīlī LCP priekšsēdētāju K.Čaksti, kā arī M.Čaksti. 22. maijā apcietināja LCP ģenerālsekretāru L.Sēju, bet 12. jūlijā LCP priekšsēdētāja vietnieku B.Kalniņu. Apcietināšanas bija saistītas ar kratīšanām un arestiem Lietuvā un Igaunijā. Apcietināto LCP darbinieku lietu Gestapo izmeklēja līdz 1944. gada 1. septembrim, kad K. Čaksti, B. Kalniņu un L. Sēju no Rīgas centrālcietuma pārveda uz Salaspils darba nometni. No Salaspils viņus pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni, M. Čaksti un Ž. Epneru atbrīvoja.

Neskatoties uz arestiem LCP savu darbību turpināja. Pēc K. Čakstes un B. Kalniņa aresta par LCP priekšsēdētāju ievēlēja V. Tepferu, bet par viņa palīgiem J. Breikšu un sociāldemokrātu J. Rudzi.

LCP ārzemju delegācijai, ko vadīja sūtnis V. Salnais, izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju pa jūru. No 1944. gada augusta līdz septembra beigām evakuācijā piedalījās aptuveni 30 braucēju ar vairāk nekā 10 laivām, taču no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam gan finansējuma trūkuma, gan klimatisko apstākļu dēļ braucēju un laivu skaits strauji samazinājās. Kopumā ar LCP organizētajām laivām uz Zviedriju izdevās izvest 2141 bēgļu, kuriem vēl jāpieskaita ap 400 sarakstos nereģistrētu bērnu. Bēgļu transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā.

Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Sēde bija sasaukta sakarā ar Dr. P. Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni.

Emigrācijā LCP sadalījās divās daļās, kas turpināja savu darbību lielā mērā autonomi. Savu darbību Vācijā LCP turpināja līdz 1950. gadam. Sakarā ar B.Kalniņa ievēlēšanu  par LCP priekšsēdētāju savu darbību pamazām pārtrauca Zemnieku savienības un Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Līdz ar to arī LCP Zviedrijas grupā iestājās stagnācija un līdz 1951. gada beigām tās darbība pilnībā apsīka. Arī uz ASV izceļojušie savu darbību kā LCP locekļi vairs neatjaunoja.

1944.gada sākumā par Militārās komisijas nominālo vadītāju kļuva ģenerālis J. Kurelis. Faktiskais militārās komisijas vadītājs bija kapteinis K. Upelnieks, kurš pēc Kureļa grupas nodibināšanas kļuva par Kureļa štāba priekšnieku. Sākotnējos radiosakarus ar Zviedriju LCP nodibināja ar Kureļa grupas starpniecību. Lai gan starp LCP un Kureļa grupu nepastāvēja noteikta subordinācija, starp abām organizācijām pastāvēja cieša sadarbība, īpaši sakaru uzturēšanā ar ārvalstīm.

LCP neatbalstīja bruņoto pretestību, lai gan uzturēja sakarus ar atsevišķiem nacionālo partizānu sakarniekiem informācijas apmaiņai.

1945. gada 22. oktobrī Ventspilī no Zviedrijas ieradās Eduards Andersons. 31. oktobrī PSRS Valsts Drošības komisariāta aģenti sāka arestus Ventspilī un līdz 9. novembrim bija apcietināti gandrīz visi LCP locekļi. 

1945. un 1946.gada sākumā tika arestēti arī daudzi LCP atbalstītāji, un LCP bija spiesta izbeigt aktīvo darbību Latvijā. Lielāko daļu LCP locekļu notiesāja 1946. gada 16. maija LPSR IeM karaspēka Kara tribunāla sēdē Rīgā, piespriežot brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem, līdz par 25 gadiem. 1946. gada 28. augustā Eduardam Andersonam LPSR IeM Kara tribunāls piesprieda nāves sodu. Tiesas spriedumā bija rakstīts, ka LCP "sev par mērķi izvirzīja buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā ar citu imperiālistisko valstu palīdzību... Bez tam “Latvijas Centrālā padome” vadīja bandītisko formējumu organizēšanu Latvijas teritorijā un deva vadošus norādījumus šo bandītisko formējumu operatīvajā darbībā, tātad bija vadošais centrs."

1944.gada 17.marta Memorandu sastādīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja ar nolūku izvest no Latvijas un nodod Rietumu sabiedroto valdībām. Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Latvijas Kara muzeja īpašumā esošais Memoranda oriģināls bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19, dz. 5 (kara laikā nr. 16), zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons ir atrodams Memoranda parakstītāju vidū.
UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra nominācijas "Latvijas Centrālās Padomes Memorands Rīga, 1944. gada 17. marts" oriģināla teksts ar UNESCO LNK atbalstu tika iztulkots angļu, franču, krievu un vācu valodās.

Šodien esam deklarējuši mūsu valsts neatkarību. Vēsture rāda, ka bez gatavības ziedot sevi valsts nākotnei, arī cīņā, mūsu politiskie un juridiskie centieni var būt velti. Arī vērojot pasaules notikumus redzam, ka vienošanās lielvaru starpā tiek pārkāptas, lai sadalītu pat tik lielas valstis, kā Ukraina. Tādēļ mūsu garantijas ir pirmām kārtām mūsu pašu rokās un NATO mūs atbalstīs tikai tad, ja paši rīkosimies lietas labā.

Lāčplēša dienai tuvojoties. Pulkvedis Jorģis Zemitāns

1914. gada aprīlī kļuva par kapteini  Krievijas impērijas 116. Malojaroslavecas kājnieku pulkā.

1915. gada sākumā Austrumprūsijā 20. korpuss Augustovas mežos tika aplenkts un sakauts. Zemitāns nonāca vācu gūstā, no kura atgriezās pēc Kompjēnas pamiera parakstīšanas 1918. gada decembrī. 

1919. gada 7. janvārī Latvijas Ulmaņa Pagaidu valdība nosūtīja Zemitānu uz Tallinu pa jūru kā Latvijas militāro priekšstāvi. Ar Igaunijas armijas 2. divīzijas štāba priekšnieka pulkveža Ozola atbalstu uzsāka organizēt Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādi, par kuras komandieri iecēla kapteini Zemitānu.
Kapteinis J. Zemitāns un Latvijas konsuls Tallinā mācītājs J. Ramanis panāca vienošanos ar Igaunijas valsts galvu Konstantīnu Petsu un armijas komandieri pulkvedi-leitnantu Johanu Laidoneru par  pašaizsardzības rotu formēšanu no Tallinā un Tartu dzīvojošajiem latviešiem. Uz pirmo mobilizāciju 1919. gada 26.—28. janvārī ieradās 657 brīvprātīgie. Janvāra beigās ministru prezidents Ulmanis apmeklēja Helsinkus un Tallinu, kur panāca principiālu vienošanos par latviešu karaspēka formēšanu Igaunijas teritorijā.
1919. gada 31. janvārī Tartu Partizānu bataljons kopā ar somu "Ziemeļu dēlu" pulku sakāva Sarkanās armijas latviešu strēlnieku karaspēku un ieņēma Valgas pilsētu.
1919.gada 1.februārī kopā ar Igaunijas armijas vienībām atbrīvoja Valmieru un Rūjienu un to apkārtnē atrodošos septiņus pagastus. 2. februārī Latvijas  apsardzības ministrs J. Zālītis iecēla kapteini Zemitānu par visa latviešu karaspēka organizētāju un pavēlnieku Igaunijā un Ziemeļlatvijā.

1919. gada 28. februārī - pulkvežleitnants.

1919. gada 13. martā — pulkvedis. 

1919. gada 16. aprīļa vācu karaspēka Liepājas puču Zemitāns strikti nosodīja, atzīstot pakļautību tikai Ulmaņa valdībai.

1919. gada 6. jūlijā Rīgā ienāk Ziemeļlatvijas brigāde Zemitāna vadībā.

1919. gada 15. jūlijā Latvijas armijas virspavēlnieks ģenerālis D. Sīmansons iecēla Zemitānu par Vidzemes divīzijas Dienvidu frontes komandieri un Rīgas apsardzības priekšnieku. 

9. oktobra vakarā Bermonta spēki tuvojās Daugavas tiltiem. Frontes komandieris Jorģis Zemitāns deva pavēli par atkāpšanos no Rīgas un lielākā daļa Latvijas armijas karavīru neapstājoties aizgāja līdz Juglas tiltiem. 

Naktī no 9. uz 10. oktobri ģenerālis Sīmansons atcēla šo pavēli un ar 1919. gada 12. oktobra pavēli par "pienākumu nepareizu izpildīšanu" pulkvedis J. Zemitāns tika atcelts no Vidzemes divīzijas un Rīgas rajonā izvietoto spēku komandēšanas un ieskaitīts rezervē.

Pēc atstādināšanas Zemitāns vadīja karavīru pensiju likuma izstrādi, piedalījās armijas reglamentu izstrādāšanas komisijas darbā. 1922. gada aprīlī Zemitānu no armijas atvaļināja piemērota amata trūkuma dēļ.

Zemitānam tiek piedēvēti galvenie nopelni Ziemeļlatvijas bruņoto spēku formēšanā un apvienošanā, kā arī Brīvības cīņās Vidzemē - tā M.Ķīsis no historia.lv. Teikts skanīgi, fakti piezemētāki.

Tad kāds bija nozīmīgākais un Latvijas brīvvalstij izšķirošais lēmums, ja pulkveža Jorģa Zemitāna  vārdā ir nosaukta Skrīveru pamatskola, ielas Rīgā, Skrīveros un Strenčos, laukums Rīgā - Teikā, Zemitānu dzelzceļa stacija, kā arī Zemitāna gaisa tilts? Neveiksmīgs karavadonis vai valdības politisko intrigu upuris?

Ko stāstīsim jaunatnei par saviem varoņiem? Vai atkal teiksim "tas ir sarežģīti, politiski, tev to nesaprast", jo paši no sevis slēpjam patiesību?

Par izolētu sistēmu - Latvijā pastāvošās varas kontekstā

"Pastāvēs, kas pārvērtīsies" 

Rainis

Izolēta sistēma nav produktīva. Uzskatot sevi par perfektu, tai ir tendence pašizolēties un atražot sevi tikai iekšēji, ar tīksmināšanos par perfektumu un destruktīvu tendenci atteikties no acīmredzamiem uzlabojumiem. Ilgtermiņā tas ir iemesls dabiskai izolētās sistēmas deģenerācijai un destrukcijai.

Optimismu vieš tas, ka pastāvošā sistēma ir citas sistēmas sastāvdaļa un pastāv objektīvi procesi, kuriem ir pakļautas abas, var teikt, visas sistēmas (entropija). Iekļaujoties destruktīvā sistēmā un optimistiski uzlūkojot pašiedvesto perfektumu- pārmaiņas nav nepieciešamas un nav redzami arī veidi to realizācijai. 

Tādā veidā arī rezultāts ir "Redz, kā kaimiņam notiek... Viņš var atļauties, bagāts...", kas būtībā ir pašnoniecināšanās un nākotnes trūcības iemesls. Acīmredzamā virzība uz trūcību sistēmai rada diskomfortu un, iekšējas perfekcijas vadīta, tā apkaro dabiskus, objektīvus signālus par restrukturizācijas nepieciešamību. Arī vēlme saskatīt vienā vai otrā kaimiņā neesošo ienaidnieku pastiprina pašizolācijas tendences. Turklāt, šādai pašizolētai sistēmai ir jāizveido un jāuztur "ārējā agresora" kults, kas ļauj pārslēgt iekšējās spriedzes mehānismus uz ārējiem faktoriem, pašai sistēmai ļaujot saglabāt nemainīgā iekšējā pašpasludinātā perfektā miera sajūtu.

Minētie iekšējie stāvokļi- perfektums, ārējā agresora tēls, iekšējo ienaidnieku apkarošana- ir emocionālas dabas, un tiem ir visai maz sakara ar sistēmas objektīvo stāvokli laikā un telpā.

Attiecīgi, sistēmas vērtību koordinātu režģis atrodas sistēmas iekšpusē un no iekšpuses nevar tikt objektīvi salīdzināts ar citām sistēmām- nepastāv salīdzināšanas mērogs, toties tiek ieviesta papildus emocionāla rakstura mērvienības - "daudz" vai "labāk".

Kāds būtu risinājums, lai efektīvi sadarbotos ar citām sistēmām vai integrētos tajās? 

Pirmkārt, ļaut sistēmas objektiem brīvi komunicēt ar ārpusē esošajiem. 

Otrkārt, t.s. "slūžu", citu sistēmu pieslēguma punktu vietā ieviešot paātrinātas darbības mehānismus.
Treškārt- pārņemot citu sistēmu objektīvo struktūru darbības principus.

Tomēr izolēta sistēma ar imunitātes deficītu pašaizsardzības nolūkos formāli izveido un ievieš gan pirmo, gan otro, gan trešo, bet reāli šie risinājumi veiks tikai sistēmas paātrinātu sabrukšanu - dodot vietu jauna, veselīga organisma izveidošanai.

Ieviešot sistēmiskas izmaiņas "kā turīgajam kaimiņam" (izvērtējot objektīvos priekšnoteikumus), ir iespējams panākt efektīvu funkcionalitāti, proti, stimulējot objektīvos procesus ir iespējams panākt kvalitatīvas pārmaiņas organismā.Taču iesākums jebkuram pārmaiņu procesam ir vēlme mainīties un spēja stāvēt pretī bailēm "pazaudēt esošo". Jo ko var pazaudēt, ja nekā vērtīga nav palicis- viss ir noēsts vai sabirzis putekļos?

Vai es varu justies droši Latvijā?

"Premjers norādīja, ka valdība, pieņemot lēmumu, balstījas uz Ģenerālprokuratūras un Augstākās Tiesas pieņemtajiem lēmumiem. V.Dombrovskis arī atgādināja, ka Satversmes tiesa ir noraidījusi Čalovska prasību atzīt nolīgumu starp ASV un Latviju par pilsoņu izdošanu tiesāšanai kā Satversmei neatbilstošu. Valdības vadīājs arī norādīja, ka atbilstoši noslēgtajam līgumam Ministru kabinets var atteikt izdošanu šādos gadījumos: ja izdošana apdraud valsts suverenitāti, ja izdošana ir politiski vai militāri motivēta, ja tās pamatā ir reliģiska, seksuāla vai cita diskriminācija. Tā kā Čalovska gadījumā nepiepildās neviens no šiem nosacījumiem, tad valdībai nebija pamata atteikt ASV izdot Čalovski."
 Avots: http://www.diena.lv/latvija/zinas/papildinata-16-51-latvijas-valdiba-nolemj-izdot-calovski-asv-14019334

Esmu pilsonis un dzīvoju Latvijā. Šeit ir manas mājas.

Man nepatīk ASV agresija pasaulē un viņu centieni nolaupīt vājākajiem naftu un atbalstu viņu programmu cīņai ar narkotikām. Es cienu Lielbritānijas neatkarīgo nostāju daudzos starptautiskos jautājumos. Man dažreiz šķiet simpātiska Krievijas rīcība, dažreiz ir lieli iebildumi.

Man nepatīk, ja manas valsts amatpersonas ir kādas citas valsts roklaižas. Tā viņi apzog manu valsti par labu citai.

Šoreiz mans "novadnieks" stulbs krievelis Čalovskis uztaisija tādas ziepes, ka nobruka kaudze datoru ASV valdībā. Par to amerikāņi palika dusmīgi un, izskaitļojot vainīgos, pārīti noķēra. Trešais izrādījās Čalovskis. Normāls hakeris, iespējams, talantīgs. Neviens no šīs avārijas nenomira.

Pieņemsim, ka ir izdarīts noziegums, kura sekas ir problēmas "ASV nacionālā drošībā". Amerikāņu "ģeniālo sistēmu" būvētāji ir vienkārši lohi, kas saņem n-tūkstošu algas un kuri miljardus vērtām sistēmām nevar uztaisīt normālu sētu apkārt? Neticu. Un nedzirdēju, ka kāds būtu tādēļ ielikts cietumā par noziedzīgi slikti paveiktu darbu. Izrādās, ka sliktais ir Čalovskis, kurš par ASV līdz šim ir zinājis tikai no televizora vai interneta...

Šodien tika izdarīts "tiesisks" lēmums- izdot Čalovski ASV un nav nekādu garantiju, ka viņš pēc tiesas atgriezīsies Latvijā.

Manuprāt, ir loģiski, ja manas valsts pilsonis ir izdarījis noziegumu dajebkur- Zanzibārā, ASV vai Togo- un šis noziegums ir pierādīts, tad, līdzīgi kā notārs pieņem citas valsts notāra dokumentu ar apostilli, ja par šādu noziegumu ir paredzēta atbildība Latvijā, šis "biedrs" iet būrī. Tepat uz vietas, nevis tiek izdots Zanzibārai, ASV, Togo.

Visu cieņu ārlietu ministram Rinkevičam par nostāju - "viņš atzina, ka valdības pieņemtais lēmums ir nopietns precedents, no kura radīšanas bija jāizvairās. Tajā pašā laikā E.Rinkēvičs pauda, ka šāda veida noziegumus viņš nekādā gadījumā neuzskata par sīkiem".

Un tomēr... Pie valdības "zaļie"... (Nē, ne jau dabas draugi, bet liberālo jenotu apvienotā varza) Un ar katru dienu viņi pierāda, ka ir uzticīgi ASV kalpi Latvijā- daudz bīstamāki par acīmredzamo Krievijas "piekto kolonnu", jo ir gatavi lienot uz vēdera dot saviem darba devējiem to, par ko viņiem nav tiesību lemt- neatkarīgas valsts pilsoņu tiesības būt mājās. Kaut vai cietumā, bet mājās.

Vai Latvija ir ASV palīgs Eiropas Savienības graušanai? Un vai es varu būt drošs, ka par šo tekstu vai manu nostāju mani neizdos ASV? Es nevaru būt lepns, ka šodien dzīvoju atkarīgā un merkantīlu darboņu vadītā valstī.

Lai pietiek spēka pateikt NĒ!

Čalovskis it kā esot bijis viens no datorvīrusa radītājiem un ASV viņu grib redzēt uz moku un, varbūt, tiesas sola. Un savā cietumā. Un neiebilst, ka pēc izdošanas viņš izcieš sodu Latvijā.

Nezinu, vai Čalovskim ir Latvijas pilsonība. Tomēr, ja viņš ir tik spējīgs, kā to apliecina ASV, tad viņš mums pašiem ir vajadzīgs. Viņš ir vajadzīgs arī ES.

Tomēr Vienotība ir parādā par savu "saulītē celšanu" amerikāņu labvēļiem... Varbūt, šis būtu labvēlīgs laiks, lai atmaksātu?

Vox populi- vox deus:
"Izskatās, ka Latvija atkal lien pakaļā ASV cenšoties kļūt par 52.štatu. NEVIENA sevi cienoša valsts neizdos citai valstij savus pilsoņus/iedzīvotājus un ATPRASĪS savējos, ja tie nav kriminālnoziedznieki (slepkavas, izvarotāji utml.) Ja izdos- šī valsts ir ASV pakaļlaiža. Ja mūsu politiskās prostitūtas ir atkal noraustījušās no ASV, tad jau ir vesels bars ES stipro, kas var šajā lietā palīdzēt- kautvai skatīties uz ASV pirkstiem. Bet vispār jau nav nekāda brīnuma- Vienotība ir Sorosa un amerikāņu sistēmas ilgi lolotais auglis, kādēļ tad neprasīt par samaksu ar kaut kāda, latviešuprāt, utainā Čalovska galvu?"
ciris no apollo.lv www.apollo.lv/komentari/zinas/576670/5#comment1497894

Kādēļ Ukrainai nevajag ES?

Latvija ir Eiropas Savienībā. Vairums no tā, ko ir minējis eiroskeptiska raksta autors- mūsu zemē jau piepildījies vai tuvu piepildījumam. Ekonomiskais karš turpinās un Latvija joprojām ir kara dzirnavās maksājot reparācijas Briselei par pašu godīgā premjera rokām izlaupīto valsti.

(Un negrasos atvainoties tiem, kas nemāk izlasīt- valodas ir jāmācās)

http://nabat.mk.ua/news/60762.html

Прозябавшие где-то между Мадридом и Гданьском еврочиновники вдруг всполошились. Казалось бы чего? А вот поди ж ты, клюнуло их. Кто при этих автомобильных утилизационных сборах раззоряется наверное упоминать излишне, он же и в ЕС надавить может. Так или иначе ЕС попросил Украину отозвать свое заявление о пересмотре условий взаимодействия в рамках ВТО. Интересный момент, ЕС не стремится судить Украину, а лишь просит отозвать заявление, почему?

Как выяснилось тут всё очень просто. Если власти ЕС захотят судить Украину, то этот процесс может идти долгие годы, а то и десятилетия и все это время Украина будет иметь право снимать сливки в виде утилизационного сбора. Решения суда ведь пока нет, значит и действия законны! Евробюрократы хорошо понимают насколько может растянуться эта судебная гармошка, и предпочли самый быстрый способ. Если удастся уговорить Украину снять запрос, значит и сбор взыматься не будет. Результат почти мгновенный. Так что интерес для Евросоюза здесь лишь шкурный, ни о какой порядочности и деликатности речи не идет.

Пойдет ли на такой шаг Украина сказать пока трудно. Все дело в том, что Украине действительно надоело быть осликом которого манят евроморковкой. И возможно жизнь украинцев сегодня покажется сказкой по сравнению с тем когда бы Украина вступила в ЕС. Это не красивые слова. Как известно Украина очень сильно мешает и Германии и Франции остатками своей промышленности. Германия категорически хочет закрыть украинскую ГТС, либо стать её собственником, чтобы все равно в конечном итоге её закрыть.

Дело здесь не в деньгах которые можно получать эксплуатируя трубу, а в налогах которые должны оставаться только в Германии. Вся промышленность должна остаться только в Германии, весь газ должен идти тоже только через Германию. Южный поток, это то зло без которого никак не обойтись, но вся Северная Европа включая Великобританию должна платить за транзит газа Германии. Вот с этой позиции и подходят европолитики в решении украинского вопроса, благо Германия там имеет право решающего слова.

Нужно понимать, что вступление Украины в ЕС это конец украинской промышленности. Украине приготовлена роль рынка сбыта и донора рабочей силы. Кроме того, новые мощности по производству стали, новые сахарные заводы на Украине беспокоят Евросоюз и возбуждают его желание побыстрей покончить с этими «регионалами», которые никак не хотят обанкротить страну согласно расписанию подготовленному для них в Европе. Есть и еще одна очень большая угроза. Украинскую трубу может хапнуть Россия, тогда Европа будет не только схвачена в газовые клещи с Севера и Юга, но и проткнута в самое сердце украинской трубой в русских руках. Угрозы как полагает Европа велики.

Что же полагает Украина? Тут разобраться легко. Европе твоя промышленность не нужна и она спит и видит как бы её купить, а потом обанкротить. Далее как говорилось выше, можно преспокойно «сливать кровь ведрами», никто даже и не пикнет. С другой стороны Россия, которой украинская промышленность не мешает, она наоборот нужна России и взамен появится газ по внутрироссийским ценам. Это на порядок честнее, не по-братски, но подход деловой. Этого же как автор понимает все и хотели.

Sabiedrības uzdevums - ļaut "kompetentajiem" lemt?

Valsts nozīmes raidstacija SWH informēja par to, ka pasažieru vilcienu iepirkuma procesā iepriekšējā valde ir veikusi darbības, kurās saskatāmas noziedzīga darījuma pazīmes.

Atsaucot atmiņā gadu senos notikumus ar mediju magnātu Rupertu Merdoku (R.Murdoch) un lietas izskatīšanu Lielbritānijas valsts iestādēs (turklāt ar tiešraidi tv), rodas jautājums par Latvijas mediju rīcību atbilstoši žurnalistikas pamatnostādnēm: valsts nozīmes mediji kalpo sabiedrībai vai pie varas esošajiem?
Domāt, ka lietas būtības izklāsts par "noziedzīgo rīcību" rosinātu gan sab-bas uzticēšanos medijiem, gan liktu "kompetentajiem" cieši turēties likumu rāmjos izskatot "nodarījumu". Citādi ik dienas ieslēdzot radio vai tv rodas sajūta "ko tad es, kungiem tur, augšā, labāk zināt..."
Vai 4.V pēcpadomju režīma varas institūcijas ir Latvijas Olimps?

"Plānota" neapmierinātība

Ņemot vērā Labklājības ministres I. Viņķeles reakciju uz arodbiedrību protesta akciju pie ministrijas ēkas, proti, ministre un tās pakļautībā esošie darbinieki nav bijuši informēti par piketu un tādēļ nevienam neesot laika uzklausīt protestētājus, kārtējo reizi var pārliecināties par 4.V prosovjetiskā režīma eksistenci "paralēlajā" birokratiskajā pasaulē, kas parazitē ērti dzīvojot uz nodokļu maksātāju kamiešiem.
Vai Latvijai ir vajadzīgs labklājības ministrs, kas nespēj bez iepriekšēja pieraksta runāt ar cilvēkiem par labklājību un pakļaujas citu valstu ministru norādījumiem (kā tas bija ar Dānijas amatpersonu inspirēto 'bezdzimumu sabiedrības' veidošanas mēģinājumu) ?

Latviešu valoda - 2013

"Esmu redzējusi, ka žūrija smagi spriež, kas būtu raksturīgākais" - tā valodas speciālisti, vai tādi, kuri pretendē uz vietu starp tiem. 

Pat kontekstā šāda teikuma konstrukcija manās ausīs skan krieviski ar latviešu vārdiem, bet arī tad kaut kā neveikli. Modernās latviešu valodas "speciālisti" ir aizrāvušies ar jaunvārdu darināšanu, bet izteiktā doma zaudē īpašo, latvisko garšu.

Tikmēr auseklīši savā starpā cīnās par to, kurš ir latviskāks...

Vairāk par GADA SPĀRNOTĀ TEICIENA IZVĒLI

Pašapdziedāšanas infekcijas uzliesmojumi

Šīs ziemas mainīgajos laika apstākļos ir dīvaini interneta vidē uzskriet "intervijām pašiem ar sevi"...

Protams, ambīciju līmenis var būt dažāds un interešu loks tāpat.
Sarmīte Ēlerte- kandidējot uz Rīgas mēra amatu (turpinājums)
Arno Marnica "Koki pilsētā" ...

Un te rodas jautājums- vai šobrīd, laikā, kad komunikācijas ir pietiekami attīstītas un pieejamas, pašapbrīnošana un dižošanās ir veids kā iecelt sevi slavas saulītē, vai arī centieni pārvarēt mazvērtības kompleksus?

Teiksim, atzinības enerģētiskais resurss ir izstrādāts un gribās "ielekt" jaunā līmenī liekot sev galvā dzeltena papīra kroni. Vai tā kļūstam par ķēniņiem? Runā, ka zivs pūst no galvas un tautas vadoņi ir tādi, kādus tā ir pelnījusi...

Nenošautā lāča dalīšana

Tikko no Aivara Lemberga twitter informācijas:

"Politiskajā tirgū-augstas likmes-balsojums par eiro apmaiņā pret atrašanos vai iekļūšanu valdībā. Dažas politiskās partijas naivi uzķērās..."

Vienotība dala vietas savā valdībā un Rīgas domē...

Tuvojoties pasaules galam gaisā zaļā fašisma smaka. Neparasts kokteilis.

Līdzības vai nejaušības?

Pārdomās par notikumiem Latvijā kopš 1990.gada 4. maija acīs iekrita krievu rakstnieka M. Saltikova-Ščedrina (1826-1899) kādreiz rakstītais:

"Ja es aizmigšu un pamodīšos pēc simts gadiem un man pajautās par to, kas šobrīd notiek Krievijā, es atbildēšu - dzer un zog."

Kas notiek Latvijā šodien? Vai esam ceļā uz Krieviju zem zaļi liberālā V karoga?

Kauja par Rīgu. Eiroliberāļu izmisuma solis

Vienotības mēģinājumi sašūpot sabiedrību nacionālajā jautājumā ir atraduši iemeslu. Ja savulaik Tautas partijas ideoloģija balstijās uz ģimenes vērtību sludināšanu, tad Vienotība, izvirzot liberālisma saukļus aktīvi darbojas vienotā marginālā pozīcijā par eirokapitāla stiprināšanu, t.i. pret vietējā kapitāla veidošanos. Sanāk, ka pretvalstiski un antinacionāli. 

Pēc t.s. Parex krīzes (atgādināšu- vienīgās nacionālās privātas bankas ekspropriācijas 2008.gada novembrī ar mērķi nolaupīt valsts kasi) pie varas nāca politiskā soļanka Vienotība un tās izvirzītais premjerministrs V.Dombrovskis- paklausīgs jauns cilvēks, kurš savā amatā cītīgi uzņēmās vadīt grandiozāko sociāli-ekonomisko eksperimentu jaunāko laiku vēsturē. 

Šis eksperiments joprojām turpinās un tā eksistence ir iespējama tikai un vienīgi inertā vidē- pat Islande spēja skaidri atteikt liekēžiem, tikai ne Latvijas valdība un tauta. Savukārt, eksperimenta organizatori un vienkārši ziņkārīgie garāmgājēji ir pārliecinājušies, ka ekonomiski izolēta sistēma spēj ne tikai atkopties, bet pat ražot- darbaspēku, uzturot importa preču plūsmu utt. Protams, savs labums ir- cilvēkiem ir iespējams ieraudzīt sava darba reālo efektivitāti. Proti, darīt darbu un izlikties part darītāju- izrādās, dažādas lietas. Tomēr šis eksperiments, kurš skar nabadzīgu valsti, proti, bez materiālajiem uzkrājumiem vai nenormēti pieejamajiem dabas resursiem, notiek uz mūsu pašu darba rēķina. Augļus savāc tie, kas "dod naudu", lai mēs strādātu. Papīru kā novērtējumu mūsu darbam.

Tagad, kad Latvijas ekonomika sakārtojās "uz sevi", kļuva intraverta UN pašpietiekama, kļūst redzama pastāvošās varas bezjēdzība un bezspēcība- rīkojumu izdošanā, kuri faktiski netiek pildīti, homoseksuālisma propagandā bērnudārzos, izglītības sistēmas formālajās izmaiņās utml. Rezultātā arī vara neredz nākotni, neredz varas uzturēšanas barības bāzi- naudu...

Ideoloģiskās un finansējuma perspektīvas trūkuma rezultātā Vienotībai atliek vienīgā iespēja- "pievākt" spēcīgāko valsts ekonomisko reģionu, Rīgu. Politiski it kā pareizi. Bet ir jābūt kādam darītājam, figūrai, un uz skatuves atkal parādās "nacionālās inteliģences" pārstāve ar Češīras kaķa smaidu. Ar histēriju tiek apgalvots, ka Rīga nav Latvijā. Tiek spiests uz "nacionālismu"- mediji slinki, bet paķer šo kaulu, jo krustmātei Sarmītei ir zināma pieredze šajā biznesā. Dīvaini, bet arī publikācijas valsts piederošajos medijos paraksta kāda vārda-uzvārda dvīne. Politaizmugurei nav resursu vai arī tas ir "privāts pienesums" politiskajam altārim, lai attaisnotu savu lietderību? Man izskatās, ka tieši tā- "mēs tevi atbalstīsim vārdos, bet ķepurojies kā zini, naudas mums nav".

Taču konsekvences nav arī pašā politviruma rīcībā - ja kādreiz Vienotība sludināja liberālas idejas pilsoniskas multinacionālas sabiedrības izveidošanai, tad šobrīd politiskā platforma Rīgā ir nacionālais šovinisms. Un nez kādēļ konsekventiem nacionālajiem spēkiem tiek izvirzīts priekšlikums pievienoties, "citādi zaudēsim visi". Manipulatīvs ultimāta mēģinājums.

Medijos joprojām tiek uzturēti mēģinājumi kurināt kaislības. Jācer, ka valdības atstumtā un izkalpinātā bārenīte-sabiedrība spēj izšķirt to, kas der un kas neder. Un jācer, ka auseklīšu brilles tuvredzības "korekcijai" ir nodilušas- nemodernas tās jau ir gadus desmit. Laiks paskatīties sev apkārt un izmēzt vienotos liekēžus- lai mierīgi saskaitītu kas mums ir un padomātu, vai mums vajag eirorubli ar pieclatnieka tautumeitas profilu.

Nacionālisms ir mīlēt savu zemi un tautu, nevis nīst citas un mācīt tām dzīvot. 

Ministra iztapība ceļā uz Banānu republiku

Nesen izskanēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (RP) kašķis ar A.Lembergu. Lai nu kā, bet no ministra puses kā vairāk par "pilnvarotā" bruņinieka rīcību (jeb mēģinājuma apliecināties) nebija. Var izdot rīkojumus un draudēt, bet reāla vara ir apstāklī, ka rīkotājam ir jāspēj arī nodrošināt rīkojuma izpilde. Un Lemberga rīkojumi tiek pildīti- ieņemot amatus vai atstājot tos, atšķirībā no Sprūdža, amatā esot.

Jauneklīgais VARAM ministrs ir nonācis publiskajā mediju telpā arī ar privātas dzīves detaļām, bet tā it kā būtu katra cilvēka personiska darīšana. Ja viņš nav ministrs.

Tomēr stāsts ir par ko citu. Sarūgtina tas, ka ministra vīziju par valsts attīstību var ietekmēt triju komercbanku vadītāji. Un pat ne ietekmēt, bet skaidri norādīt virzienu un veidu.
Šis it kā ne īpaši nozīmīgais gadījums vēlreiz pierāda, ka triju banku vadītāji kontrolē Latvijas tautsaimniecību un šībrīža ministrs nav nekas vairāk kā ārzemju banku apkalpojošais personāls. Banānu republikas veiksmes stāsts.
Vairāk: Diena 06.12.2012, Sprūdžs ir pārliecināts, ka nākotnē arvien vairāk vajadzētu izmantot elektroniskos norēķinus un arvien mazāk - skaidras naudas norēķinus.

Jāsaka, ka iluzorā nākotnes vīzija, ko pauž ministrs, nāk no kaimiņvalsts pieredzes, kura ir pozicionējusi sevi kā "tīģeri" Eiropas IT sektorā un veiksmīgi attīstās šajā virzienā. Turklāt ministrs neņem vērā apstākli, ka Latvijas nomalēs komunikācijas ir apgrūtinātas- vājš mobilā tīkla pārklājums, mobilā pieslēguma nestabilitāte, bieži elektrības padeves traucējumi, kurpretī Igaunija tuvākajā laikā sasniegs valsts teritorijā 100% interneta pieejamību.

Ministra darbība jau iegūst anekdotisku oreolu arī valdībā:

LETA 04.12.2012: Sprūdžs neapmierināts ar lēno datoru valdības sēdē

B.Zepa: Mūsu pētījumi šai varai, drīzāk, ir bīstami nekā nepieciešami

A.Kļavja intervija ar prof. Brigitu Zepu, BISS valdes priekšsēdētāju, notika 2009.gada februārī. 

Šīs institūcijas apkopotā informācija ir objektīva vispārējās situācijas izvērtēšanai Latvijā arī pēc gandrīz četriem gadiem.

"Labklājības ministrijas pētījums... par darbaspēka izpēti Latvijā. Ikvienam skaidrs, ka darbaspēks ir viens no svarīgākajiem faktoriem tautsaimniecībā, bet atsevišķas, īpašas institūcijas, kas ar to varētu nodarboties, valstī nav. Pētījumam spēja mobilizēties Latvijas zinātnieki, jo tas patiesi bija vērienīgs. Mēs bijām izpildījuši ES uzdevumu. Bet kas notika pēc tam? Šie materiāli sagūla vai nu ministrijas, vai zinātnieku plauktos. Protams, tie pieejami internetā. Tomēr izmantoti tiek ļoti fragmentāri, jo birokrātijai nav ne kapacitātes, ne saprašanas, ko ar šiem pētījumiem iesākt. ... Ja šis pētījums būtu likts lietā, iespējams, pašlaik aina darba tirgū būtu citādāka."

"Nesalīdzināmi bezjēdzīgāk un traģiskāk (varbūt komiskāk), kad ministrijas vai departamenti pasūta pētījumus un pasūtītājiem nav ne mazākās izpratnes par to, kas tas ir par pētījumu, ko tas viņiem dos un cik maksās."

"Nosacījumos par trīs miljardu aizdevumu, ko Latvijai piešķir ES, ir norāde, lai lēmumu pieņemšana notiktu uz analītisku pētījumu pamatiem. Diemžēl mūsu valdība šo norādi ignorē un naudu pētniecībai noņem, paskaidrojot, ka efektīvāk to ieguldīt ekonomiskās situācijas uzlabošanā."

"...jūtamies laimīgi, ka neredzam riskus, kas mūs apdraud, tāpat kā iespējas, kuras paliek neizmantotas."

"...zinātni pie mums uzskata par lieku greznību, bez kuras mierīgi var iztikt."

"Pašreizējie varas pārstāvji, iespējams, nemaz nevēlas pārmaiņas, jo viņiem pietiek ar to, ka „saož”, kur ir nauda. Tāpēc tas, ko var atklāt mūsu pētījumi, šai varai drīzāk ir bīstami nekā nepieciešami."


Avots: A.Kļavis. Valsts, kura negrib neko par sevi zināt