Otto Ozola viedoklis:
...Ēlertes paziņojumi nepārliecina. Daži izklausās pat traģikomiski. Ēlerte sola: «Rīgai jākļūst par spožu Ziemeļeiropas centru, kura izaugsme balstās izglītībā, jaunradē un gudrā ražošanā.» Šķiet, ka Ēlerte sen neko nav dzirdējusi par Ziemeļeiropas politiskās kultūras tradīcijām. Pēdējo trīs gadu laikā «Vienotība» ir uzvedusies tā kā Ziemeļeiropas politiķi neiedomātos rīkoties pat visļaunākajos murgos. Sarmīte Ēlerte bija kultūras ministre Valda Dombrovska valdībā, kad notika ārprātīgais cirks ar iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (ne)atkāpšanos. Ēlertei cieši klusējot, Mūrniece iekrampējās savā krēslā precīzi līdz brīdim, kad tika parakstīts nožēlojamais «radaru» līgums. Ēlerte bija ietekmīga «Vienotības» biedre, kad Edagars Jaunups vēsā angļu mierā, čīp-čāp kājiņām nāca un tīrīja valsts uzņēmumu kases sava privātā basketbola kluba vajadzībām par simtiem tūkstošiem latu. Sarmīte Ēlerte to redzēja, saprata un klusēja.
Ēlertei nebija nekas sakāms arī kad «Vienotības» Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis tika pieķerts apšaubāmās nodokļu blēdībās un turpināja melot vēlētājiem acīs skatīdamies. Tāpat Ēlertei nebija nekas sakāms, kad Zaķis izspruka sveikā ar simbolisko un smieklīgo politisko «fui». Šādai uzvedībai ir tikpat maz saistības ar Ziemeļvalstu politisko kultūru kā Brīvdabas muzeja sviesta cibai ar Valēriju Kravcovu.
....
Tikpat grūti Ēlertei klāsies, pārliecinot Rīgas iedzīvotājus par pārdomātu un atbalstošu sociālo politiku. Vēlētāji ir redzējuši, kā izpaužas «Vienotības» interese par vienkāršajiem iedzīvotājiem. Tas nebija Ušakovs, bet gan pētnieciskā centra «Re:Baltica» materiāls, kura satricinošajā pētījumā «Slēptā nabadzība Latvijā: dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību»» rakstīts: «Pagaidām, analizējot valdības lēmumus, rodas secinājums, ka trūcīgām ģimenēm un bērniem Latvijā nav vietas.»
