Vienotības mēģinājumi sašūpot sabiedrību nacionālajā jautājumā ir atraduši iemeslu. Ja savulaik Tautas partijas ideoloģija balstijās uz ģimenes vērtību sludināšanu, tad Vienotība, izvirzot liberālisma saukļus aktīvi darbojas vienotā marginālā pozīcijā par eirokapitāla stiprināšanu, t.i. pret vietējā kapitāla veidošanos. Sanāk, ka pretvalstiski un antinacionāli.
Pēc t.s. Parex krīzes (atgādināšu- vienīgās nacionālās privātas bankas ekspropriācijas 2008.gada novembrī ar mērķi nolaupīt valsts kasi) pie varas nāca politiskā soļanka Vienotība un tās izvirzītais premjerministrs V.Dombrovskis- paklausīgs jauns cilvēks, kurš savā amatā cītīgi uzņēmās vadīt grandiozāko sociāli-ekonomisko eksperimentu jaunāko laiku vēsturē.
Šis eksperiments joprojām turpinās un tā eksistence ir iespējama tikai un vienīgi inertā vidē- pat Islande spēja skaidri atteikt liekēžiem, tikai ne Latvijas valdība un tauta. Savukārt, eksperimenta organizatori un vienkārši ziņkārīgie garāmgājēji ir pārliecinājušies, ka ekonomiski izolēta sistēma spēj ne tikai atkopties, bet pat ražot- darbaspēku, uzturot importa preču plūsmu utt. Protams, savs labums ir- cilvēkiem ir iespējams ieraudzīt sava darba reālo efektivitāti. Proti, darīt darbu un izlikties part darītāju- izrādās, dažādas lietas. Tomēr šis eksperiments, kurš skar nabadzīgu valsti, proti, bez materiālajiem uzkrājumiem vai nenormēti pieejamajiem dabas resursiem, notiek uz mūsu pašu darba rēķina. Augļus savāc tie, kas "dod naudu", lai mēs strādātu. Papīru kā novērtējumu mūsu darbam.
Tagad, kad Latvijas ekonomika sakārtojās "uz sevi", kļuva intraverta UN pašpietiekama, kļūst redzama pastāvošās varas bezjēdzība un bezspēcība- rīkojumu izdošanā, kuri faktiski netiek pildīti, homoseksuālisma propagandā bērnudārzos, izglītības sistēmas formālajās izmaiņās utml. Rezultātā arī vara neredz nākotni, neredz varas uzturēšanas barības bāzi- naudu...
Ideoloģiskās un finansējuma perspektīvas trūkuma rezultātā Vienotībai atliek vienīgā iespēja- "pievākt" spēcīgāko valsts ekonomisko reģionu, Rīgu. Politiski it kā pareizi. Bet ir jābūt kādam darītājam, figūrai, un uz skatuves atkal parādās "nacionālās inteliģences" pārstāve ar Češīras kaķa smaidu. Ar histēriju tiek apgalvots, ka Rīga nav Latvijā. Tiek spiests uz "nacionālismu"- mediji slinki, bet paķer šo kaulu, jo krustmātei Sarmītei ir zināma pieredze šajā biznesā. Dīvaini, bet arī publikācijas valsts piederošajos medijos paraksta kāda vārda-uzvārda dvīne. Politaizmugurei nav resursu vai arī tas ir "privāts pienesums" politiskajam altārim, lai attaisnotu savu lietderību? Man izskatās, ka tieši tā- "mēs tevi atbalstīsim vārdos, bet ķepurojies kā zini, naudas mums nav".
Taču konsekvences nav arī pašā politviruma rīcībā - ja kādreiz Vienotība sludināja liberālas idejas pilsoniskas multinacionālas sabiedrības izveidošanai, tad šobrīd politiskā platforma Rīgā ir nacionālais šovinisms. Un nez kādēļ konsekventiem nacionālajiem spēkiem tiek izvirzīts priekšlikums pievienoties, "citādi zaudēsim visi". Manipulatīvs ultimāta mēģinājums.
Medijos joprojām tiek uzturēti mēģinājumi kurināt kaislības. Jācer, ka valdības atstumtā un izkalpinātā bārenīte-sabiedrība spēj izšķirt to, kas der un kas neder. Un jācer, ka auseklīšu brilles tuvredzības "korekcijai" ir nodilušas- nemodernas tās jau ir gadus desmit. Laiks paskatīties sev apkārt un izmēzt vienotos liekēžus- lai mierīgi saskaitītu kas mums ir un padomātu, vai mums vajag eirorubli ar pieclatnieka tautumeitas profilu.
Nacionālisms ir mīlēt savu zemi un tautu, nevis nīst citas un mācīt tām dzīvot.
