Kauja par Rīgu. Eiroliberāļu izmisuma solis

Vienotības mēģinājumi sašūpot sabiedrību nacionālajā jautājumā ir atraduši iemeslu. Ja savulaik Tautas partijas ideoloģija balstijās uz ģimenes vērtību sludināšanu, tad Vienotība, izvirzot liberālisma saukļus aktīvi darbojas vienotā marginālā pozīcijā par eirokapitāla stiprināšanu, t.i. pret vietējā kapitāla veidošanos. Sanāk, ka pretvalstiski un antinacionāli. 

Pēc t.s. Parex krīzes (atgādināšu- vienīgās nacionālās privātas bankas ekspropriācijas 2008.gada novembrī ar mērķi nolaupīt valsts kasi) pie varas nāca politiskā soļanka Vienotība un tās izvirzītais premjerministrs V.Dombrovskis- paklausīgs jauns cilvēks, kurš savā amatā cītīgi uzņēmās vadīt grandiozāko sociāli-ekonomisko eksperimentu jaunāko laiku vēsturē. 

Šis eksperiments joprojām turpinās un tā eksistence ir iespējama tikai un vienīgi inertā vidē- pat Islande spēja skaidri atteikt liekēžiem, tikai ne Latvijas valdība un tauta. Savukārt, eksperimenta organizatori un vienkārši ziņkārīgie garāmgājēji ir pārliecinājušies, ka ekonomiski izolēta sistēma spēj ne tikai atkopties, bet pat ražot- darbaspēku, uzturot importa preču plūsmu utt. Protams, savs labums ir- cilvēkiem ir iespējams ieraudzīt sava darba reālo efektivitāti. Proti, darīt darbu un izlikties part darītāju- izrādās, dažādas lietas. Tomēr šis eksperiments, kurš skar nabadzīgu valsti, proti, bez materiālajiem uzkrājumiem vai nenormēti pieejamajiem dabas resursiem, notiek uz mūsu pašu darba rēķina. Augļus savāc tie, kas "dod naudu", lai mēs strādātu. Papīru kā novērtējumu mūsu darbam.

Tagad, kad Latvijas ekonomika sakārtojās "uz sevi", kļuva intraverta UN pašpietiekama, kļūst redzama pastāvošās varas bezjēdzība un bezspēcība- rīkojumu izdošanā, kuri faktiski netiek pildīti, homoseksuālisma propagandā bērnudārzos, izglītības sistēmas formālajās izmaiņās utml. Rezultātā arī vara neredz nākotni, neredz varas uzturēšanas barības bāzi- naudu...

Ideoloģiskās un finansējuma perspektīvas trūkuma rezultātā Vienotībai atliek vienīgā iespēja- "pievākt" spēcīgāko valsts ekonomisko reģionu, Rīgu. Politiski it kā pareizi. Bet ir jābūt kādam darītājam, figūrai, un uz skatuves atkal parādās "nacionālās inteliģences" pārstāve ar Češīras kaķa smaidu. Ar histēriju tiek apgalvots, ka Rīga nav Latvijā. Tiek spiests uz "nacionālismu"- mediji slinki, bet paķer šo kaulu, jo krustmātei Sarmītei ir zināma pieredze šajā biznesā. Dīvaini, bet arī publikācijas valsts piederošajos medijos paraksta kāda vārda-uzvārda dvīne. Politaizmugurei nav resursu vai arī tas ir "privāts pienesums" politiskajam altārim, lai attaisnotu savu lietderību? Man izskatās, ka tieši tā- "mēs tevi atbalstīsim vārdos, bet ķepurojies kā zini, naudas mums nav".

Taču konsekvences nav arī pašā politviruma rīcībā - ja kādreiz Vienotība sludināja liberālas idejas pilsoniskas multinacionālas sabiedrības izveidošanai, tad šobrīd politiskā platforma Rīgā ir nacionālais šovinisms. Un nez kādēļ konsekventiem nacionālajiem spēkiem tiek izvirzīts priekšlikums pievienoties, "citādi zaudēsim visi". Manipulatīvs ultimāta mēģinājums.

Medijos joprojām tiek uzturēti mēģinājumi kurināt kaislības. Jācer, ka valdības atstumtā un izkalpinātā bārenīte-sabiedrība spēj izšķirt to, kas der un kas neder. Un jācer, ka auseklīšu brilles tuvredzības "korekcijai" ir nodilušas- nemodernas tās jau ir gadus desmit. Laiks paskatīties sev apkārt un izmēzt vienotos liekēžus- lai mierīgi saskaitītu kas mums ir un padomātu, vai mums vajag eirorubli ar pieclatnieka tautumeitas profilu.

Nacionālisms ir mīlēt savu zemi un tautu, nevis nīst citas un mācīt tām dzīvot. 

"Ķeriet zagli!"- Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas patiesais lozungs

“Rīgai ir potenciāls, bet tam jāpievieno mērķtiecīga pilsētas attīstības politika. Attīstību valstī ir atgriezusi valdība, Rīga tikmēr tērē, sadala un pīāro. Tās zīmols ir Saktas puķu tirdziņš, kuras kvadrātmetri dārgāki par apzeltīto biržu, leģendārie 20% un ērta vide korupcijai,” savā uzrunā uzsvēra Ēlerte.

Man ir jautājums- cik liela ietekme Saktas puķu tirdziņam ir uz valsts ekonomiku?

“Ja gribam padarīt Rīgu par iespēju pilsētu, ir jāuzvar nākamā gada pašvaldību vēlēšanās,” Vienotības kongresa biedrus uzrunāja Ēlerte.

Izskatās, ka runā iztrūka viens vārds- "par savu iespēju pilsētu", ņemot vērā, ka citām partijām ir izvirzīts uzstādījums- palīdzēt. Kaut kā vienpusēji sanāk- mēs uzvarēsim un padalīsimies, bet vēlētājiem būs zvaigzne...

Avots: Diena, 02.12.2012 

Diena - nacionālo nesaskaņu kurinātājs

Šodien laikraksts Diena pārliecinoši parādīja sevi kā naida kurinātāju. Zīmīgi, ka publikācija notiek sadaļā "Viedokļi", bet virsraksts ir sagrozīts fakts- tas tiek pievienots LETAs sniegtajai objektīvajai informācijai:

Resnais: Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams

Ar sagrozītu faktu pasniegšanu - manipulāciju tiek noniecināts ne tikai Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais, bet arī pati apvienība un arī latviešu nācija un tās vēsture. 

Diena nostājas segregācijas pozīcijās- tas nav nacionālisms, jo kā teica kāds Izraēlas ēbrejs nesenā kara sakarā, nacionālisms ir mīlēt savu tautu, ne nīst citas. G.Resnā vārdos ir skaidri pateikts, ka marginālais kosmopolitisms ir bīstams, turpretī laikraksts virsrakstā pauž tieši nacionāli marginālo pozīciju un tas tiek pasniegts brīdī, kad liela daļa no "nacionālajiem" marginālajiem kosmopolītiem ir devušies pasaulē meklējot labāku dzīvi Eiropas fermās un rūpnīcās.

G.Resnā k-gs ļoti precīzi iztecās par jautājuma būtību:

"Sērga ir nelielā cilvēku grupiņa - cilvēki, kuri dzīvo Latvijā pēc PSRS režīma, kuri nav nedz krievi, kuri ir pazaudējuši savu identitāti, tautību un pat savu valodu, bet sevi uzskata par krievvalodīgajiem. Mums vajadzētu saprast, ka šie cilvēki visvairāk ir traucējuši tieši etnisko krievu dzīvei Latvijā. Nevar prasīt no etniskiem krieviem, lai viņi būtu nostājušies pret aicinājumu par savu valodu - tas ir ļoti grūti un nežēlīgi".

Man personiski ir liels gandarījums par to, ka Latvijas Politiski represēto apvienības viedoklis ir ieguvis šādu izpausmi, jo tas parāda liela un svarīga mūsu nācijas attīstības posma izvērtēšanu tieši tajā paaudzē, kas personiski pieredzēja un pārdzīvoja notikumus, spēju attīstīties, skatīties nākotnē, ne iegrimšanu sevis žēlošanā meklējot ienaidniekus.

Ar Komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī otrās kārtas atklāšanu Ušakovs ir pierādījis sevi kā darītāju. Bet vai šāds informācijas pasniegšanas veids saistīts ar Ēlertes priekšvēlēšanu lozungu "Atdot Rīgu Latvijai" un Vienotības neafišēto pozīciju Kalnietes personā aicinot nacionālo bloku pievienoties pašvaldības vēlēšanām? Cīņa par nacionāli orientēto elektorātu vienlaicīgi sagrozot šī elektorāta daļas pausto patieso pozīciju, lai pievienotu arī lumpenu balsis?

Gēbelss savulaik ir teicis, ka meliem ir jābūt fantastiskiem, lai tiem ticētu. Un nacionālais laikraksts Diena cieši seko šai domai cerībā piespiest lasītāju noticēt. Jēga ir ne tikai vārdos, ko izrunājam, bet teikumos, kuri izsaka domas...

Avots: Diena, 03.12.2012

Sarmīte Ēlerte- kandidējot uz Rīgas mēra amatu (turpinājums)

Politinformatīvais cirks padomju stilā: "Ziņu" AUTORE par "POLITIĶI" "valsts" medijos.

http://www.latvijasradio.lv/zinas/raksts.php?id=54461&gr=53

Vai nav personības dubultošanās? Un kā to nosauktu psihiatri? Jebšu- kas suņam asti cels, ja ne pats?

Un vēl kāds fakts ar oriģinālavotā publicēto dokumentu kopijām.

Tomēr vispirms ir jautājums: Cienījamo lasītāj, kurš uzskata sevi par pietiekoši kompetentu, lai veiktu Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju- kādu Tu vēlētos algu?

Zemāk pārpublicētā teksta avots: Pietiek.com

Pietiek jau informējis, ka līdz pat brīdim, kad kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende šopavasar atbrīvoja Ēlerti no savas ārštata padomnieces amata, bijusī ministre un deputāte, Vienotības pirmdien par Rīgas mēra posteņa kandidāti izvirzītā Ēlerte šajā tradicionāli sabiedriskā kārtā pildītajā amatā saņēmusi ievērojamu algu...

Līdz šim Latvijas politiskajā vidē ārštata padomnieka amats tradicionāli ir ticis uzskatīts par posteni, kas tiek pildīts sabiedriskā kārtā – bez algas noteikšanas konkrētajam ārštata padomniekam.

Taču, kā izrādās,Ēlertei, kas iepriekš pati bija ieņēmusi kultūras ministra posteni, ir izdevies attiecībā uz sevi šo tradīciju mainīt: viņas bijušās valsts amatpersonas deklarācija apliecina – no šā gada sākuma līdz 14. maijam, kad Jaunzeme-Grende viņu atlaida, Ēlerte algā Kultūras ministrijā saņēmusi 4249 latus.

Kultūras ministrija skaidro, ka šāda atlīdzība Ēlertei „par ārštata konsultatīvā darbinieka uzdevumu izpildi” noteikta pagājušā gada 8. novembrī.

....

Lai gan līgumā kā Ēlertes darbības sfēra norādīta tikai un vienīgi integrācijas politikas un sabiedrisko mediju jautājumu joma, jau pagājušā gada novembrī viņa ministrei ziņojusi, ka algu pelnījusi gan par darbu pie valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu politikas, gan par „pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvniecību diskusijā ar KNAB par NVO - ziedojumu saņēmēju darbības regulāciju”, gan pat par „līdzdalību seminārā par radošo industriju attīstību Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā”.

Ja ticēt Ēlertes atskaitēm, viņas faktiski vislielākās rūpes visā padomnieces darba laikā izpelnījusies Lestenes baznīca. Pirmajā darbības mēnesī atskaitoties par „Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju, mediju kampaņas izstrādi, mediju iesaisti”, līdz pat savai atlaišanai pusgadu vēlāk Ēlerte līdz ar „citiem uzdevumiem” ik mēnesi atskaitē ierakstījusi arī „Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju”.

Sarmīte Ēlerte- kandidējot uz Rīgas mēra amatu

Otto Ozola viedoklis:

...Ēlertes paziņojumi nepārliecina. Daži izklausās pat traģikomiski. Ēlerte sola: «Rīgai jākļūst par spožu Ziemeļeiropas centru, kura izaugsme balstās izglītībā, jaunradē un gudrā ražošanā.» Šķiet, ka Ēlerte sen neko nav dzirdējusi par Ziemeļeiropas politiskās kultūras tradīcijām. Pēdējo trīs gadu laikā «Vienotība» ir uzvedusies tā kā Ziemeļeiropas politiķi neiedomātos rīkoties pat visļaunākajos murgos. Sarmīte Ēlerte bija kultūras ministre Valda Dombrovska valdībā, kad notika ārprātīgais cirks ar iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (ne)atkāpšanos. Ēlertei cieši klusējot, Mūrniece iekrampējās savā krēslā precīzi līdz brīdim, kad tika parakstīts nožēlojamais «radaru» līgums. Ēlerte bija ietekmīga «Vienotības» biedre, kad Edagars Jaunups vēsā angļu mierā, čīp-čāp kājiņām nāca un tīrīja valsts uzņēmumu kases sava privātā basketbola kluba vajadzībām par simtiem tūkstošiem latu. Sarmīte Ēlerte to redzēja, saprata un klusēja.

Ēlertei nebija nekas sakāms arī kad «Vienotības» Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis tika pieķerts apšaubāmās nodokļu blēdībās un turpināja melot vēlētājiem acīs skatīdamies. Tāpat Ēlertei nebija nekas sakāms, kad Zaķis izspruka sveikā ar simbolisko un smieklīgo politisko «fui». Šādai uzvedībai ir tikpat maz saistības ar Ziemeļvalstu politisko kultūru kā Brīvdabas muzeja sviesta cibai ar Valēriju Kravcovu.

....

Tikpat grūti Ēlertei klāsies, pārliecinot Rīgas iedzīvotājus par pārdomātu un atbalstošu sociālo politiku. Vēlētāji ir redzējuši, kā izpaužas «Vienotības» interese par vienkāršajiem iedzīvotājiem. Tas nebija Ušakovs, bet gan pētnieciskā centra «Re:Baltica» materiāls, kura satricinošajā pētījumā «Slēptā nabadzība Latvijā: dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību»» rakstīts: «Pagaidām, analizējot valdības lēmumus, rodas secinājums, ka trūcīgām ģimenēm un bērniem Latvijā nav vietas.»

Avots: tvnet.lv 28.11.2012