Par izolētu sistēmu - Latvijā pastāvošās varas kontekstā

"Pastāvēs, kas pārvērtīsies" 

Rainis

Izolēta sistēma nav produktīva. Uzskatot sevi par perfektu, tai ir tendence pašizolēties un atražot sevi tikai iekšēji, ar tīksmināšanos par perfektumu un destruktīvu tendenci atteikties no acīmredzamiem uzlabojumiem. Ilgtermiņā tas ir iemesls dabiskai izolētās sistēmas deģenerācijai un destrukcijai.

Optimismu vieš tas, ka pastāvošā sistēma ir citas sistēmas sastāvdaļa un pastāv objektīvi procesi, kuriem ir pakļautas abas, var teikt, visas sistēmas (entropija). Iekļaujoties destruktīvā sistēmā un optimistiski uzlūkojot pašiedvesto perfektumu- pārmaiņas nav nepieciešamas un nav redzami arī veidi to realizācijai. 

Tādā veidā arī rezultāts ir "Redz, kā kaimiņam notiek... Viņš var atļauties, bagāts...", kas būtībā ir pašnoniecināšanās un nākotnes trūcības iemesls. Acīmredzamā virzība uz trūcību sistēmai rada diskomfortu un, iekšējas perfekcijas vadīta, tā apkaro dabiskus, objektīvus signālus par restrukturizācijas nepieciešamību. Arī vēlme saskatīt vienā vai otrā kaimiņā neesošo ienaidnieku pastiprina pašizolācijas tendences. Turklāt, šādai pašizolētai sistēmai ir jāizveido un jāuztur "ārējā agresora" kults, kas ļauj pārslēgt iekšējās spriedzes mehānismus uz ārējiem faktoriem, pašai sistēmai ļaujot saglabāt nemainīgā iekšējā pašpasludinātā perfektā miera sajūtu.

Minētie iekšējie stāvokļi- perfektums, ārējā agresora tēls, iekšējo ienaidnieku apkarošana- ir emocionālas dabas, un tiem ir visai maz sakara ar sistēmas objektīvo stāvokli laikā un telpā.

Attiecīgi, sistēmas vērtību koordinātu režģis atrodas sistēmas iekšpusē un no iekšpuses nevar tikt objektīvi salīdzināts ar citām sistēmām- nepastāv salīdzināšanas mērogs, toties tiek ieviesta papildus emocionāla rakstura mērvienības - "daudz" vai "labāk".

Kāds būtu risinājums, lai efektīvi sadarbotos ar citām sistēmām vai integrētos tajās? 

Pirmkārt, ļaut sistēmas objektiem brīvi komunicēt ar ārpusē esošajiem. 

Otrkārt, t.s. "slūžu", citu sistēmu pieslēguma punktu vietā ieviešot paātrinātas darbības mehānismus.
Treškārt- pārņemot citu sistēmu objektīvo struktūru darbības principus.

Tomēr izolēta sistēma ar imunitātes deficītu pašaizsardzības nolūkos formāli izveido un ievieš gan pirmo, gan otro, gan trešo, bet reāli šie risinājumi veiks tikai sistēmas paātrinātu sabrukšanu - dodot vietu jauna, veselīga organisma izveidošanai.

Ieviešot sistēmiskas izmaiņas "kā turīgajam kaimiņam" (izvērtējot objektīvos priekšnoteikumus), ir iespējams panākt efektīvu funkcionalitāti, proti, stimulējot objektīvos procesus ir iespējams panākt kvalitatīvas pārmaiņas organismā.Taču iesākums jebkuram pārmaiņu procesam ir vēlme mainīties un spēja stāvēt pretī bailēm "pazaudēt esošo". Jo ko var pazaudēt, ja nekā vērtīga nav palicis- viss ir noēsts vai sabirzis putekļos?