Par Latviju šodien un 1944.gada 17.martā

Šodien ir 17. marts. Leģionāru piemiņas gājienos esam piemirsuši šo neatkarīgas Latvijas kontekstā zīmīgo dienu - 1944.gada 17.martā tika parakstīts Latvijas Centrālās padomes Memorands.
 

Kas tad ir šī organizācija un kāda nozīme ir dokumentam?

1941. gada beigās dažu demokrātisko politisko partiju pārstāvji uzsāka darbību organizācijas izveidē. 1942. gada sākumā dažas pretestības grupas sadarbojās ar profesoru K. Čaksti un kapteini K. Upelnieku. Tās darbojās gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās un lauku centros. Grupas savā darbībā meklēja sakarus ar Latvijas Saeimā līdz 1934. gada 15. maijam pārstāvētajām politiskajām partijām. Šo darbu galvenokārt veica K.Čakste, kurš uzņēma sakarus ar bijušo lielāko politisko partiju pārstāvjiem. Īpaši aktīvi bija Demokrātiskā centra pārstāvji ar advokātu Jāni Breikšu priekšgalā. 1942. gada februārī savu darbību pagrīdē atjaunoja arī Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. 1942. gadā noformējās divas Latvijas pilsoņu grupas — demokrātu un sociāldemokrātu, kas norobežojās no sadarbības ar Ostlandes varas iestādēm.

Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs bija nepieciešamība pastāvīgi atspēkot viedokli, ka latvieši brīvprātīgi iesaistījušies kolaborācijā ar vācu okupācijas iestādēm un atbalsta Vācijas politiskos mērķus. Šo uzdevumu atvieglotu iespēja parādīt pretestības kustības esamību Latvijā.

 1943. gada 29. martā Latvijas sūtnis Stokholmā V. Salnais ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā.

Pārliecībā, ka nacistu Vācija II Pasaules karu zaudēs un pēc kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, pretestības kustības dalībnieki plānoja uzņemt sakarus ar ārvalstīm un jo sevišķi ar aktīvajiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem. Pirmais mēģinājums uzņemt tiešos sakarus no Latvijas puses  1943. gada februāra vidū beidzās ar dažu personu arestu, bet pierādījumu trūkuma dēļ viņas tika atbrīvotas. 

1943. gada 22. jūlijā no Ventspils ar zvejnieku laivu Gotlandē izdevās ierasties L. Siliņam. Viņš uz Stokholmu nogādāja plašu informācijas materiālu par padomju okupācijas laiku, par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī okupācijas varas izdoto likumu un rīkojumu kopojumu. No šiem materiāliem sastādīja ziņojumu, ko vēlāk nosūtīja visiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs.

Par oficiālo LCP dibināšanas dienu uzskata 1943. gada 13. augustu, kad profesors Konstantīns Čakste saaicināja līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus. Sanāksmē vienojās par organizācijas nosaukumu un politisko mērķi — apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot katra veida diktatūru. 

Savu piekrišanu piedalīties LCP darbā deva sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, Latgales kristīgo zemnieku, kā arī Zemnieku savienības pārstāvji. Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja K. Čaksti, par viņa vietnieku — B. Kalniņu, par ģenerālsekretāru — L. Sēju. Ievēlētie veidoja LCP prezidiju. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļi — bijušais Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš, viņa pirmais biedrs K. Pauļuks un otrais biedrs J. Rancāns. Tas piešķīra LCP valstisku autoritāti un veidoja saikni ar agrāko legālo Latvijas valsts varu.

Sanāksmē nolēma dibināt septiņas komisijas — Ārlietu, Militāro, Informācijas, Juridisko, Ekonomisko, Līdzekļu vākšanas un Sakaru uzturēšanas. Šo komisiju sastāvā nolēma kooptēt vairākas sabiedrībā plaši pazīstamas personas, piemēram, F. Cielēnu, M. Čaksti, V. Tepferu, J.Breikšu, K.Upelnieku, V.Bastjāni, M. Peniķi, V. Janumu, A. Aizsilnieku, u.c. Provincē visaktīvāko darbību izrādīja militārās komisijas Jelgavas un Ventspils grupas (pēdējā vēlāk iesaistījās bēgļu evakuācijas akcijā uz Zviedriju).

1944. gada martā K. Čakste un F. Cielēns izstrādāja LCP Memorandu, kuru parakstīja, neskatoties uz iespējamām vācu okupācijas iestāžu represijām, 189 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki. Memorands bija aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju, lai aktīvi cīnītos pret draudošo atkārtotu padomju okupāciju. Memoranda sastādītāji uzsvēra, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir pretlikumīga. Tajā pašā laikā tika noraidīta arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcība Latvijā. Par vienīgo iespējamo Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošu risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu, kura pārņemtu bruņotu cīņu pret Sarkano armiju. Zīmīga ir Memoranda parakstīšanas kārtība – sākot ar Paulu Kalniņu, pēdējās Latvijas Saeimas priekšsēdētāju, kurš tajā brīdi, atbilstoši spēkā esošajai Latvijas Satversmei, bija augstākais likumīgās valsts varas pārstāvis.

1944. gada aprīlī Gestapo (Geheime Staatspolizei) Igaunijā izdevās pārtvert kādu lietuviešu pretestības kustības kurjeru. Ar to sākās LCP dalībnieku vajāšana. Taču pilnu informāciju par LCP Gestapo neizdevās iegūt. Apcietināja tikai dažus LCP locekļus. 27. aprīlī Rīgā arestēja LCP kurjeru studentu Ž. Epneru, bet 29. aprīlī LCP priekšsēdētāju K.Čaksti, kā arī M.Čaksti. 22. maijā apcietināja LCP ģenerālsekretāru L.Sēju, bet 12. jūlijā LCP priekšsēdētāja vietnieku B.Kalniņu. Apcietināšanas bija saistītas ar kratīšanām un arestiem Lietuvā un Igaunijā. Apcietināto LCP darbinieku lietu Gestapo izmeklēja līdz 1944. gada 1. septembrim, kad K. Čaksti, B. Kalniņu un L. Sēju no Rīgas centrālcietuma pārveda uz Salaspils darba nometni. No Salaspils viņus pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni, M. Čaksti un Ž. Epneru atbrīvoja.

Neskatoties uz arestiem LCP savu darbību turpināja. Pēc K. Čakstes un B. Kalniņa aresta par LCP priekšsēdētāju ievēlēja V. Tepferu, bet par viņa palīgiem J. Breikšu un sociāldemokrātu J. Rudzi.

LCP ārzemju delegācijai, ko vadīja sūtnis V. Salnais, izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju pa jūru. No 1944. gada augusta līdz septembra beigām evakuācijā piedalījās aptuveni 30 braucēju ar vairāk nekā 10 laivām, taču no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam gan finansējuma trūkuma, gan klimatisko apstākļu dēļ braucēju un laivu skaits strauji samazinājās. Kopumā ar LCP organizētajām laivām uz Zviedriju izdevās izvest 2141 bēgļu, kuriem vēl jāpieskaita ap 400 sarakstos nereģistrētu bērnu. Bēgļu transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā.

Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Sēde bija sasaukta sakarā ar Dr. P. Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni.

Emigrācijā LCP sadalījās divās daļās, kas turpināja savu darbību lielā mērā autonomi. Savu darbību Vācijā LCP turpināja līdz 1950. gadam. Sakarā ar B.Kalniņa ievēlēšanu  par LCP priekšsēdētāju savu darbību pamazām pārtrauca Zemnieku savienības un Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Līdz ar to arī LCP Zviedrijas grupā iestājās stagnācija un līdz 1951. gada beigām tās darbība pilnībā apsīka. Arī uz ASV izceļojušie savu darbību kā LCP locekļi vairs neatjaunoja.

1944.gada sākumā par Militārās komisijas nominālo vadītāju kļuva ģenerālis J. Kurelis. Faktiskais militārās komisijas vadītājs bija kapteinis K. Upelnieks, kurš pēc Kureļa grupas nodibināšanas kļuva par Kureļa štāba priekšnieku. Sākotnējos radiosakarus ar Zviedriju LCP nodibināja ar Kureļa grupas starpniecību. Lai gan starp LCP un Kureļa grupu nepastāvēja noteikta subordinācija, starp abām organizācijām pastāvēja cieša sadarbība, īpaši sakaru uzturēšanā ar ārvalstīm.

LCP neatbalstīja bruņoto pretestību, lai gan uzturēja sakarus ar atsevišķiem nacionālo partizānu sakarniekiem informācijas apmaiņai.

1945. gada 22. oktobrī Ventspilī no Zviedrijas ieradās Eduards Andersons. 31. oktobrī PSRS Valsts Drošības komisariāta aģenti sāka arestus Ventspilī un līdz 9. novembrim bija apcietināti gandrīz visi LCP locekļi. 

1945. un 1946.gada sākumā tika arestēti arī daudzi LCP atbalstītāji, un LCP bija spiesta izbeigt aktīvo darbību Latvijā. Lielāko daļu LCP locekļu notiesāja 1946. gada 16. maija LPSR IeM karaspēka Kara tribunāla sēdē Rīgā, piespriežot brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem, līdz par 25 gadiem. 1946. gada 28. augustā Eduardam Andersonam LPSR IeM Kara tribunāls piesprieda nāves sodu. Tiesas spriedumā bija rakstīts, ka LCP "sev par mērķi izvirzīja buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā ar citu imperiālistisko valstu palīdzību... Bez tam “Latvijas Centrālā padome” vadīja bandītisko formējumu organizēšanu Latvijas teritorijā un deva vadošus norādījumus šo bandītisko formējumu operatīvajā darbībā, tātad bija vadošais centrs."

1944.gada 17.marta Memorandu sastādīja vairākos eksemplāros un pārfotografēja ar nolūku izvest no Latvijas un nodod Rietumu sabiedroto valdībām. Ilgu laiku bija zināmi tikai dažādi Memoranda teksta varianti un pretrunīgas ziņas par tā parakstītājiem. Latvijas Kara muzeja īpašumā esošais Memoranda oriģināls bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19, dz. 5 (kara laikā nr. 16), zem grīdas dēļiem, kur to 2001. gadā atrada veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Vaščuna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons ir atrodams Memoranda parakstītāju vidū.
UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra nominācijas "Latvijas Centrālās Padomes Memorands Rīga, 1944. gada 17. marts" oriģināla teksts ar UNESCO LNK atbalstu tika iztulkots angļu, franču, krievu un vācu valodās.

Šodien esam deklarējuši mūsu valsts neatkarību. Vēsture rāda, ka bez gatavības ziedot sevi valsts nākotnei, arī cīņā, mūsu politiskie un juridiskie centieni var būt velti. Arī vērojot pasaules notikumus redzam, ka vienošanās lielvaru starpā tiek pārkāptas, lai sadalītu pat tik lielas valstis, kā Ukraina. Tādēļ mūsu garantijas ir pirmām kārtām mūsu pašu rokās un NATO mūs atbalstīs tikai tad, ja paši rīkosimies lietas labā.