Kauja par Rīgu. Eiroliberāļu izmisuma solis

Vienotības mēģinājumi sašūpot sabiedrību nacionālajā jautājumā ir atraduši iemeslu. Ja savulaik Tautas partijas ideoloģija balstijās uz ģimenes vērtību sludināšanu, tad Vienotība, izvirzot liberālisma saukļus aktīvi darbojas vienotā marginālā pozīcijā par eirokapitāla stiprināšanu, t.i. pret vietējā kapitāla veidošanos. Sanāk, ka pretvalstiski un antinacionāli. 

Pēc t.s. Parex krīzes (atgādināšu- vienīgās nacionālās privātas bankas ekspropriācijas 2008.gada novembrī ar mērķi nolaupīt valsts kasi) pie varas nāca politiskā soļanka Vienotība un tās izvirzītais premjerministrs V.Dombrovskis- paklausīgs jauns cilvēks, kurš savā amatā cītīgi uzņēmās vadīt grandiozāko sociāli-ekonomisko eksperimentu jaunāko laiku vēsturē. 

Šis eksperiments joprojām turpinās un tā eksistence ir iespējama tikai un vienīgi inertā vidē- pat Islande spēja skaidri atteikt liekēžiem, tikai ne Latvijas valdība un tauta. Savukārt, eksperimenta organizatori un vienkārši ziņkārīgie garāmgājēji ir pārliecinājušies, ka ekonomiski izolēta sistēma spēj ne tikai atkopties, bet pat ražot- darbaspēku, uzturot importa preču plūsmu utt. Protams, savs labums ir- cilvēkiem ir iespējams ieraudzīt sava darba reālo efektivitāti. Proti, darīt darbu un izlikties part darītāju- izrādās, dažādas lietas. Tomēr šis eksperiments, kurš skar nabadzīgu valsti, proti, bez materiālajiem uzkrājumiem vai nenormēti pieejamajiem dabas resursiem, notiek uz mūsu pašu darba rēķina. Augļus savāc tie, kas "dod naudu", lai mēs strādātu. Papīru kā novērtējumu mūsu darbam.

Tagad, kad Latvijas ekonomika sakārtojās "uz sevi", kļuva intraverta UN pašpietiekama, kļūst redzama pastāvošās varas bezjēdzība un bezspēcība- rīkojumu izdošanā, kuri faktiski netiek pildīti, homoseksuālisma propagandā bērnudārzos, izglītības sistēmas formālajās izmaiņās utml. Rezultātā arī vara neredz nākotni, neredz varas uzturēšanas barības bāzi- naudu...

Ideoloģiskās un finansējuma perspektīvas trūkuma rezultātā Vienotībai atliek vienīgā iespēja- "pievākt" spēcīgāko valsts ekonomisko reģionu, Rīgu. Politiski it kā pareizi. Bet ir jābūt kādam darītājam, figūrai, un uz skatuves atkal parādās "nacionālās inteliģences" pārstāve ar Češīras kaķa smaidu. Ar histēriju tiek apgalvots, ka Rīga nav Latvijā. Tiek spiests uz "nacionālismu"- mediji slinki, bet paķer šo kaulu, jo krustmātei Sarmītei ir zināma pieredze šajā biznesā. Dīvaini, bet arī publikācijas valsts piederošajos medijos paraksta kāda vārda-uzvārda dvīne. Politaizmugurei nav resursu vai arī tas ir "privāts pienesums" politiskajam altārim, lai attaisnotu savu lietderību? Man izskatās, ka tieši tā- "mēs tevi atbalstīsim vārdos, bet ķepurojies kā zini, naudas mums nav".

Taču konsekvences nav arī pašā politviruma rīcībā - ja kādreiz Vienotība sludināja liberālas idejas pilsoniskas multinacionālas sabiedrības izveidošanai, tad šobrīd politiskā platforma Rīgā ir nacionālais šovinisms. Un nez kādēļ konsekventiem nacionālajiem spēkiem tiek izvirzīts priekšlikums pievienoties, "citādi zaudēsim visi". Manipulatīvs ultimāta mēģinājums.

Medijos joprojām tiek uzturēti mēģinājumi kurināt kaislības. Jācer, ka valdības atstumtā un izkalpinātā bārenīte-sabiedrība spēj izšķirt to, kas der un kas neder. Un jācer, ka auseklīšu brilles tuvredzības "korekcijai" ir nodilušas- nemodernas tās jau ir gadus desmit. Laiks paskatīties sev apkārt un izmēzt vienotos liekēžus- lai mierīgi saskaitītu kas mums ir un padomātu, vai mums vajag eirorubli ar pieclatnieka tautumeitas profilu.

Nacionālisms ir mīlēt savu zemi un tautu, nevis nīst citas un mācīt tām dzīvot. 

Ministra iztapība ceļā uz Banānu republiku

Nesen izskanēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (RP) kašķis ar A.Lembergu. Lai nu kā, bet no ministra puses kā vairāk par "pilnvarotā" bruņinieka rīcību (jeb mēģinājuma apliecināties) nebija. Var izdot rīkojumus un draudēt, bet reāla vara ir apstāklī, ka rīkotājam ir jāspēj arī nodrošināt rīkojuma izpilde. Un Lemberga rīkojumi tiek pildīti- ieņemot amatus vai atstājot tos, atšķirībā no Sprūdža, amatā esot.

Jauneklīgais VARAM ministrs ir nonācis publiskajā mediju telpā arī ar privātas dzīves detaļām, bet tā it kā būtu katra cilvēka personiska darīšana. Ja viņš nav ministrs.

Tomēr stāsts ir par ko citu. Sarūgtina tas, ka ministra vīziju par valsts attīstību var ietekmēt triju komercbanku vadītāji. Un pat ne ietekmēt, bet skaidri norādīt virzienu un veidu.
Šis it kā ne īpaši nozīmīgais gadījums vēlreiz pierāda, ka triju banku vadītāji kontrolē Latvijas tautsaimniecību un šībrīža ministrs nav nekas vairāk kā ārzemju banku apkalpojošais personāls. Banānu republikas veiksmes stāsts.
Vairāk: Diena 06.12.2012, Sprūdžs ir pārliecināts, ka nākotnē arvien vairāk vajadzētu izmantot elektroniskos norēķinus un arvien mazāk - skaidras naudas norēķinus.

Jāsaka, ka iluzorā nākotnes vīzija, ko pauž ministrs, nāk no kaimiņvalsts pieredzes, kura ir pozicionējusi sevi kā "tīģeri" Eiropas IT sektorā un veiksmīgi attīstās šajā virzienā. Turklāt ministrs neņem vērā apstākli, ka Latvijas nomalēs komunikācijas ir apgrūtinātas- vājš mobilā tīkla pārklājums, mobilā pieslēguma nestabilitāte, bieži elektrības padeves traucējumi, kurpretī Igaunija tuvākajā laikā sasniegs valsts teritorijā 100% interneta pieejamību.

Ministra darbība jau iegūst anekdotisku oreolu arī valdībā:

LETA 04.12.2012: Sprūdžs neapmierināts ar lēno datoru valdības sēdē

B.Zepa: Mūsu pētījumi šai varai, drīzāk, ir bīstami nekā nepieciešami

A.Kļavja intervija ar prof. Brigitu Zepu, BISS valdes priekšsēdētāju, notika 2009.gada februārī. 

Šīs institūcijas apkopotā informācija ir objektīva vispārējās situācijas izvērtēšanai Latvijā arī pēc gandrīz četriem gadiem.

"Labklājības ministrijas pētījums... par darbaspēka izpēti Latvijā. Ikvienam skaidrs, ka darbaspēks ir viens no svarīgākajiem faktoriem tautsaimniecībā, bet atsevišķas, īpašas institūcijas, kas ar to varētu nodarboties, valstī nav. Pētījumam spēja mobilizēties Latvijas zinātnieki, jo tas patiesi bija vērienīgs. Mēs bijām izpildījuši ES uzdevumu. Bet kas notika pēc tam? Šie materiāli sagūla vai nu ministrijas, vai zinātnieku plauktos. Protams, tie pieejami internetā. Tomēr izmantoti tiek ļoti fragmentāri, jo birokrātijai nav ne kapacitātes, ne saprašanas, ko ar šiem pētījumiem iesākt. ... Ja šis pētījums būtu likts lietā, iespējams, pašlaik aina darba tirgū būtu citādāka."

"Nesalīdzināmi bezjēdzīgāk un traģiskāk (varbūt komiskāk), kad ministrijas vai departamenti pasūta pētījumus un pasūtītājiem nav ne mazākās izpratnes par to, kas tas ir par pētījumu, ko tas viņiem dos un cik maksās."

"Nosacījumos par trīs miljardu aizdevumu, ko Latvijai piešķir ES, ir norāde, lai lēmumu pieņemšana notiktu uz analītisku pētījumu pamatiem. Diemžēl mūsu valdība šo norādi ignorē un naudu pētniecībai noņem, paskaidrojot, ka efektīvāk to ieguldīt ekonomiskās situācijas uzlabošanā."

"...jūtamies laimīgi, ka neredzam riskus, kas mūs apdraud, tāpat kā iespējas, kuras paliek neizmantotas."

"...zinātni pie mums uzskata par lieku greznību, bez kuras mierīgi var iztikt."

"Pašreizējie varas pārstāvji, iespējams, nemaz nevēlas pārmaiņas, jo viņiem pietiek ar to, ka „saož”, kur ir nauda. Tāpēc tas, ko var atklāt mūsu pētījumi, šai varai drīzāk ir bīstami nekā nepieciešami."


Avots: A.Kļavis. Valsts, kura negrib neko par sevi zināt